Latvijas mākslas klasika

H. Vīkas pašportrets Bārtas tautastērpā iemieso pozitīvisma laika nacionālos ideālus: pašapziņas pilno stāju, estētiskos un ētiskos principus. Latviju reprezentē sievietes, gaišais ceļš caur labības tīrumu, zelta vārpu kūlis ar zilām rudzupuķēm, zila māla krūze, auglīgais koks un negaisa lietus mākoņi.

“Hilda Vīka ir īsta latviešu sieviete: klusa, maiga, bet izšķirīgos brīžos, kad viņas dvēsele likta svaru kausos, var būt arī cieta kā krams. Viņa atgādina līganu, smagu ūdensrozi, kas lēni līgojas pretim jūsu prātam un jūtām, bet tikko jūs pieskarsieties tai ar asu, draudošu roku, sajutīsiet tās lielo pretestību, kas slēpta dziļi tumšajā ūdens dzelmē,”1 par Vīku rakstīja dzejnieks un ģimenes draugs Aleksandrs Čaks.

Darbs iekļauts kolekcijā 2006. gadā.

Izstādīts: Hildas Vīkas gleznu un grafiku izstāde. Rīgā, K. Barona ielā 4-10. 1937.

Hildas Vīkas gleznu izstāde. Rīgas pilsētas mākslas muzejs (LNMM). 1940.

Hildas Vīkas gleznu izstāde. Valsts Tēlotājas mākslas muzejs. 1959.

Reproducēts: Strazdiņš J. Hilda Vīka // Labietis, 1939, nr. 4, 268. lpp.

Ivanovs M. Hildas Vīkas gleznu izstāde // Māksla, 1959, nr. 2, 39. lpp.

Ņefedova I. Hilda Vīka // Latvju Māksla. 1989, nr. 15, 1484. lpp.

Reproducēts: Latviešu figurālā glezniecība. Genādija Perepjolkina kolekcija / L. Liepas teksts. R.: 2006, 246.-247. lpp.

1 Čaks A. Mākslai nolemts mūžs // Atpūta, 1940, 15. marts, nr. 802, 24. lpp.