Latvijas mākslas klasika

Pēc vēlīnas kubizējošas izteiksmes 1930. gados Liepiņš nonāca pie sava ekspresīvā stila, kas vainago mākslinieka radošo darbību. Sava nozīme te bija arī Liepiņa otrajai laulībai, kas tika noslēgta 1933. gadā. Viņa sieva Melānija uzturēja ģimeni, un dzīves materiālās puses uzlabošanās veicināja Liepiņa nodošanos glezniecībai.1 Viņa ainavu, zemnieku un zvejnieku žanru, kā arī kluso dabu gleznojumi kļuva pastozi, triepiens atraisījās daudzveidībā, atklājot gaismas un sulīgu tumšo toņu kontrastus, kuros pavīd spēcīgi lokālkrāsu akordi.

Liepiņam ir vairākas kartupeļu racēju kompozīcijas. “Vakars” iezīmīgs ar pretgaismā tvertu augstu horizontu un dzeltenu sauli apmākušajās debesīs.

Mākslinieka uzmanību saista rieta atblāzma ainavas otrajā plānā, sievietes figūrā un spaiņa apmalē, kas kontrastējoši izceļas tumšo masu ietvarā. Padomju gados, pieminot spēcīgo formu, kritika akcentēja Liepiņa demokrātiskumu sižetu izvēlē, dziļo nopietnību darba sūruma un darītāju smagnējības tēlojumā.2

Darbs iekļauts kolekcijā 2006. gadā.

Izstādīts: Jāņa Liepiņa gleznu izstāde. Valsts Latviešu un krievu mākslas muzejs (LNMM). 1959.

Reproducēts: Jānis Liepiņš / Sast. un ievada autors R. Bēms. R.: LVI, 1964, 40. att.

1 Ivanovs M. Par Jāņa Liepiņa mākslu // Zvaigzne, 1959, nr. 5, 16. lpp.

2 Gleznotājas un Jāņa Liepiņa biogrāfes Sigitas Daugules komentārs.