Latvijas mākslas klasika

1970. gados pēc krāsainā “tūbiņperioda” un “BB brūnā” posma Bērziņš atgriezās pie tonāli modelētas formas, pie zīmējuma. “No vienas puses – man patīk grafika, no otras – man ir ko dāvināt vai lētāk pārdot. Tie visi ir jau izstrādāti motīvi – zīmēti, gleznoti. Zīmējumus man atdot nepatīk, jo man vajag “sēkliniekam”, iedvesmai. Pirms gleznojuma man ir zīmējums.” Bērziņš pievērsās estampam, arī spiede viņam bija darbnīcā: “Kad būs rudens un tumšs, gleznot nevar, tad man kaut ko atkal gribas.”1

Par kluso dabu kvintesenci Bērziņa mākslā kļuva cūkas bēru motīvs. “Man tas vienmēr ir

saistījies – Jēzus Kristus pie krusta un cūka. Kaut kas līdzīgs. Dīvaini. (..) Cūku bēres mani uzvedina uz filozofiju – kas ir cilvēks. Laukos, kad nāca kaujamais laiks, saimniece ieslēdzas – nevar izturēt, bet, kad cūka ir nokauta, tūlīt cep asins pankūkas, taisa asinsdesas, visi bērni ir apkārt, suns un kaķis arī ko gaida, un Ziemassvētkos būs prieki – varēs ēst šņukuru ar kāpostiem.”2

Darbs iekļauts kolekcijā 2008. gadā.

1 Boriss Bērziņš / Sast. un teksta autore L. Slava. R.: Neputns, 2003, 80. lpp.

2 Slava L. Dieva buča. R.: Jumava, 2000, 182. lpp.