Latvijas mākslas klasika

F. Varslavāns dzimis amatnieka ģimenē. 1911. gadā viņa tēvs dabūja darbu Baltijas kuģu būvētavā Pēterburgā, un turp devās arī ģimene. Varslavāns mācījās Ķeizariskajā mākslas veicināšanas biedrības skolā (1915-1917). 1918. gadā iestājās Sarkanajā armijā un nokļuva Vladivostokā, kur darbojās kā ūdensceļu transporta komisāra palīgs.1 Šeit viņš kļuva par krievu kubofutūristu līdera Dāvida Burļuka skolnieku un kluba “Balagančiks” dalībnieku.2 No Vladivostokas Varslavāns ar tvaikoni devās uz Šanhaju, Polinēzijas un Filipīnu salām. 1921. gadā, “sen apraudāts un aizlūgumos pieminēts kā miris”3, viņš atgriezās Rēzeknē, strādāja par pedagogu un veidoja scenogrāfiju Latgales Latviešu teātrī. 1923. gadā ar Kultūras fonda stipendiju Varslavāns apceļoja Rietumeiropas kultūras centrus un 1924. gada martā kā “Latgales gleznotājs” sarīkoja personālizstādi Valsts Mākslas muzejā Rīgas pilī. “Viņa portrejôs, kuram leidzigu naatrassi ni pi krasim ekspresionistim, ni impresionistim, voj cytas kaidas grupas, atspulgojas Latgolas godu simteņûs sōpês veidoto sejas vaibsti, kaidus jyus redzit tikai Latgolā, bet nekur cytur pasaulê. Arī “Peizažs”

ir vīna nu raksturigokom gleznom, kur tik daudz latgaliska, dvēselei tyva un mīļa”.4 Pēc kādas reprodukcijas ir zināms, ka “Peizāža” (“Mazpilsēta”) skatienam paver divstāvu apbūves pilsētu, koku zaļumu, kas ieskauj divus torņus, zemes ceļu ar vairākiem gājējiem un zirgu.

Darbs iekļauts kolekcijā 2006. gadā.

Izstādīts: F. Varslavāna personālizstāde [Ar nosaukumu “Peizažs”]. Valsts mākslas muzejs Rīgas pilī. 1924.

Latviešu glezniecība privātkolekcijās. [Ar nosaukumu “Krāslava”], Valentīna Būmeistera īpašums. Valsts Mākslas muzejs (LNMM). 1986.

Reproducēts: Latviešu glezniecība privātkolekcijās. R.: LPSR Mākslas muzeju un izstāžu apvienotā direkcija. 1986, 12. lpp.

1 Lapiņš A. Francisks Varslavāns. Dzīve un darbs. R.: Liesma, 1965, 17. lpp.

2 D. Burļuks ir gleznojis Varslavāna portretu: Крусанов А. Русский авангард. Т. II, книга 2. М. : Новое литературное обозрение. 2003, стр. 422.

3 Varslavāns A. Gadu pēdas, kas neizgaist // Karogs. 1970. nr. 10, 158. lpp.

4 Nik. Gr[ovits]. Vēl pi F. Varslavāna gleznu izstōdes // Jaunò Straume. 1924. gada 29. martā, 11/12 (79 /80), 4. lpp.