Latvijas mākslas klasika

2007. gadā uz Ingas Bunkšes galeriju “Mākslas dārzs” tika atnesti divi Varslavāna darbi: “Klauni” (1927., a., e., 103,5 x 73 cm; datējums uzgleznots vēlāk), ko Varslavāns izstādīja 1926. gadā, un “Vīrieša portrets”. Gleznas no 1960. gadiem esot glabājušās kādas toreiz jaunuzceltas mājas bēniņos.

“Vīrieša portreta” modelējuma noteiktā, cietā forma, krāsainā gaisma, kas miesai piešķir baznīcas sveces dzeltenumu, skūtā galva (arī pats Varslavāns, sekojot Vladimira Majakovska paraugam, skuva galvu1), plauksta ar slaidajiem pirkstiem, kas viegli tur sarkanu grāmatu, dinamiskās metro vai tilta konstrukcijas fonā… Kas ir šis zīmīgais tēls? Vēsturiskie notikumi un paša mākslinieka vagabunda daba nav bijuši labvēlīgi darbu saglabāšanai, arī recenzijas tiešas atbildes vietā sniedz tikai ierosmes iztēlei.

Par 1926. gada Varslavāna izstādi recenzents Franks izsakās mīklaini: “Ikviena no šīm gleznām saka: pasaulei vajaga būt ārkārtīgi noslēpumainai. Pasaule ir ietīta pelēkā, saltā un kaislā miglā. Tāds ir Francisks Varslavāns. Dekadents mistiķis, dažās no savām vīzijām rafinēts kā “violets abats” (..) Pasaules staigulis, gara dēku meklētājs.”2 Recenzents Murano pievēršas pašiem šobrīd neidentificējamiem portretiem: “Vesela rinda portreju, kā “Meitiņa ar grāmatu” Nr. 13, “Sievietes galva” Nr. 15, “Portreja ar dzeltenu jaku”, bet jo sevišķi “S. S. portreja” Nr. 27 (ar Sāru Solomjaku Varslavāns apprecējās 1929. gadā – A. V.) ir tik īpatnēji apgarota, pārliecinoši reāli un tomēr ar tādu līniju smalkumu, askēzi uzgleznoti darbi, ka prieks redzēt.”3

Bet varbūt portrets ir tapis ap 1927. gadu, kad Varslavāns atkārtoti ieradās Parīzē ar Kultūras fonda izsniegtajiem 300

latiem, kas ātri izsīka. Sekoja nakšņošana zem tilta un dāvanu lūgšana dienā. Un tad “Mans draugs, itāliešu mākslinieks, ieteica man pamēģināt iestāties itāliešu aktieru trupā, kura deva izrādes kādā mazā Parīzes teātrī. Prast tur vajadzēja tikai dejot”. “Divus mēnešus – žigolo, trīs kā aktieris itāliešu pantomīmas teātrī, kuru vadīja futūristi Prampolīni, Marinetti, Respīgi. Tēloju nekad nemainīgos šī teātra kardinālus Renesanses laikmetā visās paaudzēs. Marinetti bija atradis manī iedzimtas kardināla īpašības.”4

No Parīzes 1929. gadā Varslavāns devās uz Dienvidameriku, bet 1931. gadā viņš atkal bija Parīzē, tikai tad viņa glezniecības maniere jau bija kļuvusi mīkstāka un vieglāka.

Darbs iekļauts kolekcijā 2007. gadā.

1 No sarunas ar gleznotāja meitu kostīmu mākslinieci Večellu Varslavāni 2008. gada 26. jūnijā.

2 Franks. Franciska Varslavāna gleznu izstāde [Pecholca telpās] // Pirmdiena. 1926. gada 14. jūnijā, nr. 67, 6. lpp.

3 Murano. Mākslas izstādes dziesmu svētkos // Balss, 1926. gada 28. jūnijā, nr. 110 (452), 4. lpp.

4 Lapiņš A. Francisks Varslavāns. Dzīve un darbs. R.: Liesma, 1965., 27. un 26. lpp. Itāļu futūrisma iniciatoru, dzejnieku Filipo Tomazo Marinetti vienoja cieša sadarbība ar Enriko Prampolīni tā saucamajā otrajā futūrisma fāzē. Prampolīni dzīvoja Parīzē no 1925. līdz 1937. gadam. 1927. gadā Prampolīni radīja Parīzē Teatro della Pantomima Futurista, kas darbojās teātrī Madeleine. Horeogrāfiskā tēlainība izpaudās žestu un ritmu mehanizācijā, izraisot lielu interesi profesionāļu vidū // Берёзкин В. И. Искусство сценографии мирового театра. М., 1997., стр. 260.-261. Pieminētais Respīgi ir komponists Otorīno Respīgi.